Mēs dzīvojam jaunā pasaulē. Tā kā mūsdienu vecāki audzina nākamo paaudzi post-digitālajā laikmetā, mēs saskaramies ar izaicinājumiem, kas pagātnes vecākiem nekad nebija jāņem vērā.
No vienas puses, mums ir bezgalīgs daudzums informācijas un padomu, kas mums ir pa rokai. Visus jautājumus, kas rodas mūsu vecāku ceļojuma laikā, var diezgan viegli izpētīt. Mums ir neierobežota piekļuve grāmatām, rakstiem, Podcast epizodēm, pētījumiem, ekspertu komentāriem un Google rezultātiem. Mēs arī varam sazināties ar vecākiem visā pasaulē, kuri var piedāvāt plašu atbalstu un perspektīvu jebkurā situācijā.
No otras puses, daudzus no šiem ieguvumiem papildina jaunas sauszemes mīnas:
- Mūsu ikdienas dzīves temps ir daudz ātrāks.
- Mēs esam pārpilni ar informāciju, kas bieži var izraisīt analīzes paralīzi vai neskaidrības.
- Ne visa informācija, ko mēs skatām, nav ticama. Var būt grūti atšķirt faktu un fikciju.
- Pat tad, ja tiek pārbaudīta mūsu atrastā informācija, bieži vien ir ticams pētījums, kas sniedz pretrunīgus secinājumus.
- Mūs ieskauj “guru padomi”. Tas ir vilinoši iedziļināties mītā, ka mūsu problēmas var viegli novērst, ātri ietriecoties dzīvē. Patiesībā tas bieži prasa daudz vairāk.
Kā jauns vecāks, kurš centās sajaukt manus pienākumus darbā, mājās un dzīvē kopumā, visu manu rīcībā esošo informāciju es atradu vienā līmenī. Es domāju, ka es varētu “izglītot” savu ceļu uz darba un privātās dzīves līdzsvaru. Ja vienam resursam vai draugam nebūtu veiksmes atslēgas, es turpinātu turpināt strādāt pie nākamā ieteikuma.
Pēc gadiem, kad neizdevās izveidot dzīvi, kas noderēja manai ģimenei un man, man šķita, ka šis bezgalīgais informācijas patēriņš vēl vairāk pasliktina situāciju; tas tikai izraisīja neuzticēšanos sevī.
Tas nekas, ka informācija nebija ticama (dažreiz tā bija, un citreiz tā nebija). Lielāka problēma bija tā, ka man nebija filtra, ar kura palīdzību varētu novērtēt visu informāciju un padomus, ar kuriem es saskāros. Tas negatīvi kontrolēja manu kā strādājošās mammas pieredzi. Pat vislabākais padoms dažreiz pietrūka, vienkārši tāpēc, ka tas man nebija piemērojams konkrētajā manas dzīves brīdī.
Ir trīs galvenās prasmes, kuras man vajadzēja attīstīt, lai piesaistītu bagātīgo bagātību ar informāciju, kurai mums visiem ir pieejama. Šīs trīs prasmes palīdz man izvēlēties informāciju, kas man noderēs, un pēc tam to izmantot savā ikdienas dzīvē.
Medijpratība
Medijpratības centrs apraksta medijpratību šādi: “Palīdzība [cilvēkiem] kļūt kompetentam, kritiskam un prasmīgam visos plašsaziņas līdzekļu veidos, lai viņi kontrolētu redzētā vai dzirdētā interpretāciju, nevis ļautu interpretācijai kontrolēt viņus.”
Plašsaziņas līdzekļu lietotprasme ir svarīga prasme dažādu iemeslu dēļ. Spēja atšķirt faktu no daiļliteratūras ir būtiska sastāvdaļa, lai mūsu perspektīva atbilstu mūsu realitātei. Bet ir svarīgi zināt arī to, kā filtrēt un lietot šo informāciju mūsu pašu dzīvē. Šie ir daži no galvenajiem jautājumiem, kurus es uzdodu ikreiz, kad savā dzīvē saskaros ar jaunu informāciju:
- Vai šī informācija ir ticama ?
- Vai šī informācija man ir aktuāla šobrīd ?
- Vai šī informācija man šobrīd ir noderīga ?
- Vai es varu tūlīt ieviest šo informāciju ?
Ja atbilde uz kādu no šiem jautājumiem ir “nē”, es zinu, ka pagaidām varu to neņemt vērā, zinot, ka vienmēr varu atgriezties pie tā, ja man tas būs nepieciešams. Tas palīdz man orientēties informācijas pārslodzē vai izgāšanās sajūtās, kad populārie padomi man nešķiet piemēroti.
Pāreja starp liela attēla apzināšanos un dziļu fokusu
Kā strādājoša mamma es saskaras ar prasībām, sākot no brīža, kad es pamodos no rīta, līdz dodos gulēt naktī (un biežāk nekā nē, arī nakts vidū!). Attīstot spēju nemanāmi pārslēgties starp plašu izpratni par manu dzīvi kopumā un dziļu koncentrēšanos uz to, kas ir svarīgākais katrā mirklī, ir kļuvusi kritiska manas pašas laime un labklājība.
Esmu sapratis, ka vecāku darbs ir saistīts ar sarežģītu atsevišķu daļu tīmekli, kas veido lielāku veselumu. Piemēram, man ir laulības daļa, vecāku daļa, uzņēmuma īpašnieka daļa, garīgās labsajūtas daļa un mājsaimniecības vadības daļa (cita starpā).
Mana tieksme ir tuvināties katrai daļai vakuumā, bet viņi tiešām visi mijiedarbojas viens ar otru. Ir noderīgi saprast, kā katra daļa manā dzīvē darbojas neatkarīgi, kā arī to, kā katra detaļa ietekmē plašāku kopumu.
Šī spēja pietuvināt un attālināt šķiet līdzīga gaisa satiksmes vadības dispečerim, kurš vienlaikus seko daudzām pārvietojamām lidmašīnām:
- Dažas lidmašīnas ir samontētas un gaida savu kārtu pacelšanos. Šie ir plāni, kurus es izstrādāju pirms laika, kas uztur manu dzīvi nevainojami. Tas varētu izskatīties tā, it kā būtu sagatavoti ēdienreizes plāni nedēļai, izveidotu mierīgu gulētiešanas režīmu maniem bērniem vai plānotu masāžu.
- Dažas lidmašīnas manevrē pa skrejceļu, gatavojas pacelties. Šie ir projekti vai pienākumi, kuriem jāpievērš tūlītēja uzmanība. Tas varētu ietvert lielu darba projektu, kurā gatavojos iesaistīties, klientu tikšanos, kurā es ieeju, vai manas garīgās veselības pārbaudi.
- Dažas lidmašīnas ir tikko paceltas un lido no mana atbildības loka. Šīs ir preces, kuras es aktīvi pāreju no savas plates, vai nu tāpēc, ka tās ir pabeigtas, man tas vairs nav jādara, vai arī es to nododu kādam citam. Manā ikdienas dzīvē tas izskatās kā manu bērnu pamešana dienā skolā, gatavā raksta iesniegšana manam redaktoram vai treniņa pabeigšana.
- Citi ir salikti gaisā, gatavi ierasties nosēšanās laikā. Šīs ir manas dzīves vissvarīgākās daļas, kurām jāpievērš uzmanība. Ja drīz es viņus nenolaidīšu uz zemes, notiks sliktas lietas. Tas ietver pārliecību, ka es regulāri rūpējos par savu veselību, pavadu kvalitatīvu laiku kopā ar ģimeni vai daru kaut ko tīri tā prieka pēc.
Kā strādājošai mammai man jāzina, kur visas manas “lidmašīnas” atrodas plašā mērogā. Bet man ir arī jāseko līdzi atsevišķai lidmašīnai, kas jebkurā brīdī skar skrejceļu. Vecāku strādāšanai ir nepieciešams pastāvīgs attālināšanās process, lai ātri iegūtu impulsu manai dzīvei kopumā, un pēc tam pietuvināšanās, lai veltītu visu savu uzmanību tur, kur tai visvairāk ir jābūt.
Pašapziņa
Vecākiem ir daudz spiediena darīt lietas “pareizajā veidā” mūsdienu sabiedrībā. Mēs saskaramies ar piemēriem, kā visi pārējie audzina vecākus, un var viegli aizmirst to, kas attiecas uz mums.
Ilgu laiku es domāju, ka mans darbs ir atrast “GRĀMATU” vai “EKSPERTU”, kam bija pareizās atbildes, un pēc tam rūpīgi rūpīgi izstrādātos risinājumus ieviest savā dzīvē. Es izmisīgi gribēju, lai kāds no tur esošajiem cilvēkiem būtu to paveicis.
Problēma ir tā, ka šādas instrukcijas nav. Tur ir daudz zināšanu, bet patiesā gudrība, kuru mēs meklējam, nāk no mūsu pašu pašapziņas. Tur nav neviena cita, kurš dzīvo manu precīzu dzīvi, tāpēc visas atbildes, kuras man šķiet “kas tur”, ir raksturīgas ierobežoti.
Esmu iemācījusies, ka izpratne par to, kā es parādos visos dzīves aspektos, dod man vajadzīgo virzienu. Es joprojām uzņemu daudz informācijas (izmantojot jautājumus, kurus es aprakstīju iepriekš). Bet, runājot par to, vislabākais norādījumu avots, ko pagaidām esmu atradis, ir paļaušanās uz savu iekšējo apziņu. Pašapziņa ir bijusi atslēga trokšņa izslēgšanai, tāpēc galu galā varu pieņemt pareizos lēmumus sev un savai ģimenei.
Šeit ir tikai daži no jautājumiem, kas man noderēja, uzticoties savam dzīves ceļam, pat ja mani bombardē ar piemēriem, kā citi cilvēki rīkojas savādāk:
- Vai šī darbība vai personai dod man enerģiju, vai arī tomēr tas noārda savu enerģiju?
- Kas darbojas šajā manas dzīves jomā?
- Kas nav strādā šajā jomā manā dzīvē?
- Kādu mazu vai pārvaldāmu lietu es varu darīt, lai man pašai to atvieglotu vai panāktu labāku rezultātu?
- Vai es jūtu, ka dzīvoju atbilstoši savām pamatvērtībām un prioritātēm? Ja nē, kas šobrīd neder?
- Vai šī darbība, attiecības vai pārliecība manā dzīvē kalpo veselīgam mērķim? Ja nē, kā es varu veikt korekciju?
- Kas man vēl jāiemācās? Kādas ir manas izpratnes nepilnības?
Pēc ciparu laikmeta pieejamā informācija var būt ārkārtīgi noderīga, ja mēs to filtrējam, izmantojot mūsu faktisko pieredzi kā strādājošiem vecākiem. Tiklīdz mēs zaudējam saikni ar sevi vai mūsu dzīvi kopumā, šī informācija var kļūt milzīga un neproduktīva.
Sāra Argenāla, MA, CPC, atrodas misijā, lai izskaustu izdegšanas epidēmiju, lai strādājošie vecāki beidzot varētu izbaudīt šos dārgos dzīves gadus. Viņa ir Argenal institūta, kas atrodas Ostinā, Teksasā, dibinātāja, Work Parent Resource Podcast uzņēmēja un Visa SELF dzīvesveida radītāja, kas strādājošiem vecākiem piedāvā ilgtspējīgu un ilgtermiņa pieeju personīgai piepildīšanai. Apmeklējiet viņas vietni www.argenalinstitute.com, lai uzzinātu vairāk vai pārlūkotu viņas mācību materiālu bibliotēku.
